Autorius: admin

„Pradėk nuo savęs“ yra vienas iš ryškiausių mano vaikystės posakių. Ir ne, ne tada, kai kas nors atidarydavo didelį saldainių maišelį (ir būkime sąžiningi – juk nebuvo jokių saldainių maišelių). Atvirkščiai – šiu žodžius girdėjau tuo metu, kai mūsų daugiavaikėje šeimoje kilo eilinis triukšmas, ir visi bėgome skųstis. Tada mama turėjo vieną atsakymą: kiekvienas turi pradėti nuo savęs, t. y. kiekvienas pirmiausia turi pats suprasti, kur suklydo, padarė klaidą ir nuskriaudė kitą.

Lengva įsivaizduoti, kaip šie žodžiai tada atrodė erzinantys. Nes buvo aišku, kad už visas pasaulio neteisybes kalti buvo tik broliai, ne aš! Bet, ironija, tą pačią frazę dabar dažnai sakau suaugusiems. Tik kontekstas pasikeitė.

Ką reiškia „pradėti nuo savęs“ darbo ir bendradarbiavimo kontekste?

Kai kalbu su žmonėmis apie geresnį bendradarbiavimą darbo aplinkoje, „pradėti nuo savęs“ nereiškia tik „suprasti, ką gali padaryti geriau“ (nors tai irgi svarbu). Tai reiškia kažką daug svarbesnio:

Pradėk nuo aiškumo apie savo poreikius. Nustok apsimetinėti, kad esi čia tik tam, kad tarnautum kitiems.

Pradėk nuo to, kad suvoki ir pripažįsti:

• Tu turi teisę turėti poreikių.
• Svarbu suprasti, kokie jie yra.
• Kiti turi teisę apie juos žinoti.

Žinoma, aš nekalbu apie manipuliacinį spaudimą, kai primetu kitiems savo nesąmoningus „poreikius“. Bet jei pažvelgsime į kasdienį bendradarbiavimą, tai būtų daug lengviau pasiekti geresnių rezultatų, jei jau pačioje pradžioje atvirai pasakytume, ko kiekvienas iš mūsų tikisi. Ir čia yra įdomiausia:

Kuo ilgiau atidėliojame savo poreikių išreiškimą, tuo sunkiau apie juos kalbėti vėliau.

• Kiti negali žinoti ir nujausti, ko tiksliai noriu pasiekti bendradarbiaudamas.
• Kiti negali žinoti, kaip įsivaizduoju projekto rezultatą.
• Kiti negali žinoti, kokios yra mano bendradarbiavimo ir komunikacijos preferencijos.

Taip, kartais kitas žmogus „perskaito“ ir supranta, tačiau es esu tvirtai įsitikinusi, kad suaugusiųjų bendradarbiavime nėra prasmės gaišti laiko ir išteklių žaidimams. Geriausias momentas aptarti taisykles yra pradžioje.

Ką tai reiškia praktiškai?

Galvok apie tai kaip apie žaidimą. Jei nuo pat pradžių esame vieningos, ar žaidžiame futbolą, krepšinį ar kažką kita, visiems yra lengviau. Priešingu atveju – vienas mano, kad reikia įmušti kamuolį į vartus, o kitas jį rito rankomis ir nesupranta, kodėl visi pyksta dėl šio požiūrio. Be to, ne tik mes visi kartu suprantame, ką darysime, bet ir kaip tai darysime. Arba koks bus kiekvieno iš mūsų vaidmuo ir ką jis reikš.

Nes kai jau esame proceso viduje, daug sunkiau sustoti ir pasakyti: „Ei, tai neveikia, kažkas turi būti pakeista!” Nes tai, kas turėjo būti pasakyta pradžioje, dabar jau sukaupė pyktį, nuovargį ir nusivylimą. Todėl – pradėk nuo savęs. Suprask savo poreiki ir aiškiai, sąžiningai ir pagarbiai papasakok apie juos ten, kur tai yra būtina.

Nori ramiai dirbti, o ne plepėti su kolega? Pasakyk. Iš karto ir sąžiningai, o ne tada, kai jau yra pabodo klausytis.

Nori, kad projektui būtų nustatytas aiškus įvykdymo terminas ir pakankamai laiko? Pasakyk. Iš pradžių, o ne tada, kai viskas jau bus beveik per vėlu.

Nori, kad prie naujos kampanijos nereikėtų dirbti viršvalandžių? Pasakyk iš karto. Nei tada, kai jau trešo vakaru sēdi birojā līdz 20:00 un dūmi nāk pa ausīm.

Un tagad svarīgākā daļa:

Kad Tu sāc atzīt savas vajadzības, Tev paliek vieglāk pieņemt, ka arī citiem tādas ir. Un visbiežāk arī citiem paliek vieglāk izpaust savējās.

Mano patirtis rodo, kad tai yra viena iš geriausių aplinkų puikiam bendradarbiavimui – aplinka, kurioje visi yra sąžiningi, atviri ir pagarbūs, gali kalbėti apie tai, kaip mes norime tai padaryti, kaip norime pasiekti tikslus ir kas man yra svarbu šiame procese. Tai tarsi įsitikinęs, tinkamai agresyvus ir dinamiškas žaidimas gerai žinomame ir skaidriame lauke. Žaidimas, kuriame didžiausias dėmesys ir ištekliai skiriami veiksmingam bendradarbiavimui ir rezultatų pasiekimui, o ne tarpusavio nesutarimams.

Straipsnio autorė: Marta Karlsone,

FranklinCovey Latvia trenerė ir organizacijų psichologė

Šiandienos sparčioje darbo aplinkoje lengva pasijusti perkrautu ar stresu. Dažnai iš mūsų reikalaujama atlikti daug užduočių per trumpą laiką. Norint išsaugoti sveiką protą ir toliau kokybiškai dirbti, svarbu sustoti ir pagalvoti, kaip sumažinti perkrovą.

Kaip pasireiškia per didelis darbo krūvis?

• Paprastos užduotys užima daugiau laiko nei įprastai.
• Darbo dienos metu jaučiatės neįprastai apatiškas.
• Jūsų asmeninis gyvenimas kenčia, nes nesugebate suderinti darbo ir asmeninio gyvenimo.
• Atidėliojate ne tik darbo pareigas, bet ir malonias veiklas, nes po darbo dienos jaučiatės pernelyg pavargę.

Kaip susidoroti su per dideliu darbo krūviu:

1. Būkite negailestingi savo užduočių sąrašui.

Skirk laiko sustoti ir apmąstyti, kaip iš tikrųjų praleidi savo dieną. Ar per daug laiko praleidi beprasmiškai peržiūrėdamas ir atsakydamas į elektroninius laiškus? Jei taip, tai tam tikru dienos laikotarpiu išjunkite savo elektroninį paštą. Ar tam tikras užduotis atliekate tik tam, kad padėtumėte savo kolegoms? Jei jos atitraukia jūsų dėmesį nuo pagrindinių užduočių, galbūt reikėtų sumažinti šių užduočių skaičių arba atsisakyti padėti.

2. Pagerinkite savo darbo aplinką.

Ar kolegos trukdo tau? Paprašyk jų būti supratingesniais, o jei tai nepadeda, paprašyk pakeisti darbo vietą. Papuošk savo darbo vietą meno kūriniais ar augalais, kad aplinka būtų malonesnė.

3. Pasikalbėkite su savo vadovu.

Dažnai vadovas net nesuvokia, kad jums yra per daug darbo. Kalbėkitės su vadovu atvirai, tačiau užuot tiesiogiai skundęsi dėl per didelio darbo krūvio, pirmiausia pabandykite paprašyti pagalbos nustatant prioritetus. Tai leis vadovui suprasti, kad jums yra skirta per daug darbo. Jei vadovas nesupras šios užuominos, tuomet galite būti tiesmukesni. Net jei vadovas iš karto negalės rasti sprendimo, jis bus informuotas ir ateityje galės sąžiningiau paskirstyti darbus arba priimti naujus darbuotojus, kad palengvintų darbo krūvį.

Instruktorės Martos Karlsonės komentaras:

Kalbėti apie per didelį darbo krūvį niekada nėra lengva. Dažnai baiminamės, kad pasirodysime nesugebantys ar nepakankamai motyvuoti, ir šios vidinės baimės gali pakenkti pokalbiui. Kartais, vedini šių nuogąstavimų, derybose pernelyg susitelkiame į „gynybą“ ar „pasiteisinimus“. Deja, tai retai padeda pasiekti norimą rezultatą ir neleidžia jaustis gerai po tokio pokalbio (beje, vadovams tai taip pat nesuteikia džiaugsmo!).

Todėl, norėdami efektyviai pasikalbėti su vadovu apie savo darbo krūvį, svarbiausia – atkurkite realybę. Stenkitės kuo tiksliau atspindėti tai, kas vyksta, ir paaiškinkite vadovui, kaip esama situacija veikia jus bei darbo kokybę. Be to, būkite kuo realistiškesni kalbėdami apie terminus ir savo realias galimybes. Jei žinote, kad kažko neįmanoma padaryti vadovo pageidaujamu terminu, geriausia apie tai pranešti iš anksto – dar prieš nustatant konkretų terminą.

4. Kiekvieną rytą pasirink savo „svarbiausias užduotis“ ir pradėk nuo jų.

Prieš pradėdami darbo dieną, užrašykite viską, ką norite padaryti. Tada sudarykite sąrašą tik su tais uždaviniais, kurie yra svarbūs, kad jaustumėtės produktyvūs. Susikoncentruokite į šiuos svarbiausius darbus. Kai juos atliksite, galite pereiti prie likusių užduočių arba pasidžiaugti atliktu darbu ir baigti darbą anksčiau.

5. Nesaugokite darbų sąrašo savo galvoje.

Kai jums patikimos naujos užduotys arba tuo pačiu metu turite atlikti kelis darbus, užsirašykite juos. Bandymas viską prisiminti gali sukelti nereikalingą stresą ir apsunkinti protą. Užrašykite viską ant popieriaus arba naudokite kokį nors skaitmeninį įrankį, kad valdytumėte savo užduotis.

Instruktorės Matīsos Haritonovos komentaras:

Šioje informacijos pertekliaus amžiuje mūsų smegenys („procesorius“) nuolat yra perkrautos, todėl rekomenduoju naudoti skaitmeninį įrankį, kuriame galėtumėte tvarkyti ir organizuoti savo darbus, užduotis. Yra daugybė prieinamų įrankių, todėl kiekvienas turi rasti tokį skaitmeninį įrankį, kuris dirba jums, o ne jūs jam. Paprasčiau tariant – įrankį, kurį suprantate ir kurį jums patinka naudoti. Rekomenduoju naudoti įrankį, kurį galėsite naudoti kartu su kalendoriumi. Pavyzdžiui, Google Calendar ir Google Tasks arba Microsoft Outlook ir Microsoft To-Do. Jei norite vizualaus įrankio, tada pravers Trello arba Monday. Pasirinkite vieną įrankį ir sukurkite struktūrą, kuria galite pasitikėti.

6. Būkite sąžiningi dėl savo gebėjimų.

Norint išspręsti problemą, pirmiausia reikia suprasti jos priežastį. Ar pats imiesi daugiau, nei gali padaryti, ar kiti tau patiki per daug darbo? Kiek realiai gali padaryti per vieną dieną, nesumažindamas darbo kokybės? Nesiveržk daryti daugiau.

Daudzi uzskata, ka tas ir normāli visu nakti pavadīt pusmiegā un grozīties, pēcāk paļaujoties uz kofeīnu un gribasspēku, lai pārvarētu darba dienu. Taču miega eksperte Elsa van der Helma apgalvo, ka mēs varam labāk. Tikai ar dažām nelielām korekcijām mūsu paradumos ir iespējams uzlabot savu enerģijas līmeni, koncentrēšanās spējas, spriestspēju un emociju pārvaldību.
 

Cilvēkiem ir vairāk kontroles, nekā viņi domā, lai mainītu lietas ap sevi un savu miegu,

 
saka van der Helma, kura ir pētījusi miega ietekmi uz darbu, absolvējot neirozinātnes un psiholoģijas studijas, strādājusi par korporatīvo miega konsultanti McKinsey un tagad vada savu miega konsultāciju uzņēmumu. Viņa dalījās ar šiem padomiem, lai palīdzētu darbiniekiem uzlabot viņu miegu.

1. Noskaidro, cik daudz miega Tev nepieciešams.

Van der Helma iesaka sākt ar šo jautājumu izskatīšanu:

• Vai veicot ikdienišķus uzdevumus, Tu viegli zaudē spēju koncentrēties? “Tev vajadzētu būt spējīgam tikt galā ar garlaicīgu situāciju, piemēram, garlaicīgu sanāksmi, jebkurā dienas brīdī,” saka van der Helma. “Ja Tev ir nepieciešama kafija, lai saglabātu uzmanību, vai Tu sāc novērsties, tad Tu neesi pietiekami izgulējies.”
• Vai Tu brīvdienās guli vairāk? Ja nedēļas laikā guli, piemēram, septiņas stundas diennaktī un nedēļas nogalē centies atgūt pazaudētās stundas, tas nozīmē, ka tavam organismam ir nepieciešamas vairāk nekā septiņas stundas diennaktī. “Nedēļas laikā veidojas miega parāds,” saka van der Helma, “un tavs funkcionēšanas līmenis samazināsies, nedēļai turpinoties.”

Ja konstatē, ka Tev ir nepieciešams vairāk miega, centies nedēļas laikā noteikt gulētiešanas laiku pusstundu agrāk. Ja jūties modrāks un guli vienmērīgi (arī brīvdienās), tad esi atradis savu “zelta vidusceļu”. Ja nē, turpini pagarināt miega laiku, ejot gulēt mazliet agrāk vai mostoties mazliet vēlāk, līdz katru nakti gulēsi vienmērīgi ilgi.

2. Izveido fizisku un garīgu telpu starp nomoda aktivitātēm un gulētiešanu.

Daudzi miega eksperti iesaka izmantot gultu tikai miegam un seksam – nekam citam. Tas var sarūgtināt tos, kuriem patīk lasīt vai izmantot viedierīces atrodoties gultā. Van der Helma iesaka atstāt savas interaktīvākās tehnoloģijas un nodarbes ārpus guļamistabas, piemēram, viedtālruni, klēpjdatoru un planšeti. Vai arī, ja tu nespēj atlaist savu tālruni un neturēt to pie gultas, ieslēdz lidojuma režīmu, kamēr guli.

Pat tad, ja ir nodrošināta optimāla miega vide – nekādi traucēkļi, ērta gulta, zems trokšņu līmenis, minimāla gaisma, vēsa istabas temperatūra -, Tev ir nepieciešama garīga nošķirtība no dienas, lai prāts būtu gatavs atpūsties. Šim nolūkam van der Helma iesaka vakarā ieplānot laiku, pirmsmiega rituālam, kas ietvertu vienkāršus, relaksējošus uzdevumus. Piemēram, Tu varētu izvēlēties apģērbu nākamajai dienai, palasīt bērniem pasaku, iztīrīt zobus, uzvilkt pidžamu un tad doties gulēt.

Vēl viena opcija, ko var pievienot savam gulētiešanas rituālam, ir meditācija, kas lieliski palīdzēs atslābināties. Lai gan meditācija ir labs veids, kā sakārtot un attīrīt galvu dienas sākumā, van der Helma saka, ka cilvēkiem, ar kuriem viņa strādā, tā ir īpaši noderīga naktī, lai palīdzētu atslābināties no darba. Ja meditācija Tev ir jaunums, eksperte iesaka izmēģināt lietotni Headspace, kura pirmās 10 dienas piedāvā saturu bez maksas. Vari izmēģināt arī kādu podkāstu ar vienkāršiem elpošanas vingrinājumiem, lai nomierinātu un atpūtinātu ķermeni un prātu, piemēram, šo UCLA Mindful Awareness Research Center vadīto sesiju, kas veidota ar mērķi palīdzēt aizmigt.

3. Ja Tev ir grūti aizmigt, pārtrauc savus centienus un uz brīdi pievērsies kam citam.

Ja Tev šķiet, ka grozies un esi nemierīgs, pārbaudi laiku, domā par to, kas šodien nogājis greizi vai kas notiks rīt, tad sāc rīkoties, lai nomierinātu savu prātu. Dažkārt pietiek piecelties un pierakstīt visas domas, kas pārņēmušas prātu, lai palīdzētu tās atmest līdz rītam.

Vari arī veltīt dažas minūtes lasīšanai vai klausīties klusu mūziku, lai novērstu smadzeņu uzmanību. Vai vēl labāk – meditē. Koncentrējoties uz elpošanu un apkārtējo vidi, Tu vari nomierināt gan savu sirdsdarbību, gan pārņemto prātu.

4. Pārtrauc spiest “Snooze” pogu savam modinātājam

Šis ir viens no efektīvākajiem padomiem, kuru van der Helma sniedz savos semināros par miega uzlabošanu. Kāpēc? Tāpēc, ka, tiklīdz ieslēdzas modinātājs, Tavas smadzenes un ķermenis bioloģiski un neiroķīmiski mostas un gatavojas startam sākt dienu. Mēģināt atkal aizvērt plakstiņus ir tāpat kā mēģināt izkāpt no lidmašīnas, kad tā jau ir sākusi ieskrējienu pa skrejceļu.

Tā vietā, lai katru rītu, piemēram, divreiz nospiestu pogu “Snooze”, vienkārši iestati modinātāju 20 minūtes vēlāk. Tu iegūsi vairāk nostiprināta un līdz ar to arī kvalitatīvāka miega. Vai arī atstāj modinātāju kā ierasts un izmanto šīs 20 minūtes ātram treniņam, nevis snaudai. Jebkurā gadījumā – Tu jutīsies enerģiskāks.

Vēl viens padoms tiem, kuriem grūti izkāpt no gultas: izmanto modinātāju, kas liek piecelties no gultas, lai to izslēgtu, novietojot to, piemēram, otrā istabas pusē, daudz tālāk par rokas stiepiena attālumu.

5. Izvairies no izgulēšanās brīvdienās (bet, ja tiešām vajag, labāk guli diendusas)

Tu nepalīdzi sev, ja brīvdienu vakaros paliec nomodā līdz vēlai nakts stundai un pēcāk guli ziemas miegu, lai atgūtos. Miega eksperti šo gulēšanas tendenci un tās ietekmi sauc par sociāli reaktīvo kavēšanos jeb “jet lag”. To var pielīdzināt tam, ka tavs ķermenis ir šķērsojis vairākas laika joslas un svētdienas vakarā tam ir jālido atpakaļ. Tāpēc Tu pamosties pirmdien un jūties briesmīgi, jo esi apmānījis savu ķermeņa pulksteni, lai pielāgotos citai laika joslai, un tagad tas nav gatavs pamosties pirmdienas rītā.

Ideālā pasaulē visu nedēļu vajadzētu gulēt pietiekami ilgi, lai neveidotos miega parāds. Taču, ja nedēļas nogalē patiešām nepieciešams atgūt miegu, van der Helma iesaka gulēt agrā pēcpusdienā (ap plkst. 14:00), nevis ziedot dienas pirmo pusi miega atgūšanai. Tu vari izmantot 20 minūšu garu miegu vai pilnu miega ciklu, kas ilgst aptuveni 90 līdz 120 minūtes.

Tulkojusi Anna Rūna-Umbraško

Lai regulāri lasītu rakstus prasmju attīstībai un efektivitātes uzlabošanai,
piesakies jaunumu saņemšanai un iesaki šo blogu saviem kolēģiem un draugiem.

© 2024 Jhana. Visas tiesības aizsargātas.

Kuram gan tā nav gadījies – ir kāds jautājums, tēma, kaut kas, par ko vajadzētu aprunāties ar kādu cilvēku. Varbūt tas ir partneris, kolēģis, priekšnieks, vai padotais. Bet šausmīgi negribas, jo būs kaut kā neērti, sarežģīti, iespējams, emocionāli. Ko mēs bieži sākam darīt šādos brīžos? Dot mājienus! Vai jokot. Vai mēģināt citos netiešos veidos sadalīt, samazināt, sasmalcināt šo tēmu, lai nemanāmi to otram „iebarotu”.

Bet kas notiek otrā pusē? Vai mums patīk, kad kāds mums kaut ko mēģina “iebarot”? Pārsvarā nē. Mēs sākam izjust pretestību pret šo tēmu, pret saturu vai arī esam apjukuši un nesaprotam, ko tas otrs īsti mēģina pateikt. Es dzirdu mājienus, dzirdu jokus, dzirdu, ka tā tēma kaut kur tepat gaisā ir, bet tādu īstu un pielietojamu informāciju, ar kuru kaut ko darīt, tā arī nesaņemu.

Un tieši tas pats notiek arī jokotāja pusē – es mēģinu tā un šitā, bet tas otrs kā nedzird, tā nedzird. Jo svarīgāko visbiežāk tā arī nepasakām. Un šajā brīdī joki bieži vien mēdz kļūt arī sarkastiski vai mazliet aizskaroši, jo mūsu emocijas kļūst sakāpinātas un attiecībās ienāk spriedze.

Risinājums var būt kaut kur pa vidu.

Proti, tā, pirmkārt, ir mūsu atbildība runāt par savām vajadzībām. Joki un mājieni visbiežāk ir veidi, kā uz āru laužas mūsu vajadzības, par kurām baidāmies runāt. Mēs neesam gatavi riskēt un ķerties pie šīs sarunas tieši un atklāti, jo atraidījuma gadījumā varam būt dziļi sāpināti. Taču klusējot, vajadzība nekur nepazūd, tā turpina „vārīties”, augt un gribēt tikt uz āru. Un tad mēs mēģinām to izpaust aizplīvurotā vai pamazināmā formā.

Taču būtiskākais jeb komunikācija par vajadzībām tā arī nenotiek. Ja es jokoju vai dodu mājienus, es nepalīdzu otram saprast manas vajadzības. Es nesniedzu pietiekami daudz informācijas, lai otrs varētu kaut ko ar to izdarīt jeb pielietot šo informāciju.

 
Gana bieži gadās arī tā, ka dodam mājienus tik ilgi, kamēr paliekam dusmīgi un aizkaitināti, un tad šīs dusmas mēdz ļoti ekspresīvā veidā izlausties uz āru. Taču ir iespējas kaut ko darīt lietas labā arī tad, ja esam otrā pusē – ja dzirdam jokus vai mājienus savā virzienā, mēs varam ne tikai mēģināt paši saviem spēkiem aiz tiem saskatīt alternatīvo pasauli, bet tiešā, cieņpilnā un iejūtīgā veidā uzrunāt otru un teikt:

Klau, es dzirdu, ka te ir kaut kas Tev ļoti būtisks, bet es īsti nesaprotu pilno bildi. Lūdzu, palīdzi man saprast, kas ir tas, ko Tu mēģini pateikt.

Protams, ir svarīgi to darīt privāti, abiem esot pietiekami labā noskaņojumā un gatavībā, ka iespējams sarunas partnerim sākumā vajadzēs mazliet “nolaist tvaiku” – jeb norunāt to emocionālo daļu, kas paspējusi sakrāties. Izpaust to sašutumu, izmisumu, bezspēcību, apjukumu, nenovērtējuma sajūtu vai jebko citu, kas aiz šīs tēmas stāv. Mums, kā jautātājam, jāapzinās, ka ir kāds iemesls, kāpēc šis cilvēks nav bijis gatavs runāt tieši, atklāti un uzreiz. Iespējams, tās ir mūsu pagātnes reakcijas, iespējams, tās ir paša cilvēka bažas, bet, ja mums ir svarīgi atjaunot pilnas un godīgas informācijas apriti, tad mums arī jābūt gataviem tam pieiet ar lielu devu empātijas un gatavību otru sadzirdēt.

Kā tas var izskatīties praktiski?

Es esmu uzņēmies kāda no darba aizgājuša kolēģa pienākumus, ļoti cenšos tos labi īstenot, jo ceru uz būtisku algas pielikumu. Un ik pa laikam dodu mājienus savam vadītājam vai jokoju par šo tēmu. Vadītājs var sadzirdēt, ka es jūtos nenovērtēts un sākt izteikt man uzslavas, priecāties par mani sapulcē. Es turpinu dot mājienus un jokot vēl vairāk, cerot, ka mani sapratīs.

Vadītājs kādā brīdī nogurst no slavēšanas un sāk kļūt viegli aizkaitināts:

Es visu laiku slavēju, priecājos, situ plaukstiņas, bet viņš visu laiku dīc vēl uzslavas un uzmanību.

Es arī kļūstu aizkaitināts:
Mēģinu tā un šitā, bet viņš tikai saka man paldies. Bet es taču vienkārši gribu naudu!

Rezultāts: Pat, ja šis kādā brīdī nonāk līdz atklātai sarunai, vistcamāk, tā jau norit ar krietni spēcīgāku emocionālo fonu, abās pusēs ir sakrājies aizkaitinājums, apjukums un neizpratne un krietns resursu daudzums tiek veltīts emocionālā sakāpinātā fona „nokopšanai”.

Kāda ir alternatīva?

1. Vienoties ar sevi par stratēģiju – es runāju uzreiz vai arī esmu gatavs 1-2 mēnešus sevi pierādīt un tad runāju. Jebkurā gadījumā, svarīgi to izvēlēties un pie tā pieturēties. Jo joki un mājieni visbiežāk notiek tad, kad īsti nesaprotu, vai esmu gatavs runāt vai tomēr ne.
2. Runāju ar savu vadītāju un esmu ļoti atklāts un godīgs par savām vajadzībām. Tas nozīmē, ka iepriekš izdomāju, ko teikšu un kas man patiešām ir būtiski. Turklāt, svarīgi atcerēties – neatkarīgi no tā, vai izvēlos sevi vispirms pierādīt un tad lūgt algas pielikumu vai darīt to pēc kāda laika – runāt par šīm abām opcijām es varu uzreiz.

Piemēram:

Es tagad esmu uzņēmies Jura pienākumus, es gribētu kādu laiku sevi pierādīt un tad runāt par algas pielikumu, jo man tas ir svarīgi.

Tik vienkārši – šī tēma ir uzrunāta, vadītājs ir informēts un zina, kas man ir svarīgi, zina, ka esmu apņēmības pilns un izrādu iniciatīvu un zina, kāds ir termiņš un kad jāsāk domāt par algas sarunu.

Vai arī:

Es pēdējos divus mēnešus esmu cītīgi strādājis, lai labi apvienotu savus un Jura pienākumus, man šķiet, ka esmu veicis ļoti labu darbu un labprāt to arī turpinātu darīt, taču gribu parunāt par to, kā tas izskatās finansiāli. Man būtu svarīgi, ka turpmāk šis darbs ir apmaksāts.

Kas svarīgi, runājot laicīgi un skaidri, mēs izrādām rūpes ne tikai par sevi – caur šo sarunu, es saku otram: “Es gribu, lai tu piedalies. Man ir svarīgi, ka mēs sadarbojamies, lai tiktu pie mums abiem derīga risinājuma. Tāpēc es nevis nāku un pieprasu vai aizvainoju tevi ar jokiem, jo tu nespēj nolasīt manas domas, bet gan tieši otrādi – es tevi ieaicinu šajā sarunā un gribu ar tevi sadarboties.

Mēs neesam pieraduši domāt, ka mūsu vajadzības varētu būt kaut kas tik svarīgs, ka tās drīkstētu izpaust skaļi vai, ka citiem tās interesētu vai būtu svarīgas. Un var būt satraucoši iztēloties, ka tagad par tām būs jārunā skaļi. Kā tas būs? Ja iztēlojamies sevi mainītās lomās, visbiežāk mums ļoti patīk būt attiecībās ar cilvēkiem, kuri spēj nodefinēt un pateikt, ko viņi vēlas un kuriem ir skaidrs, kas viņiem ir vajadzīgs. Tad mums nav jāmin, jāmēģina izzīlēt vai ar “mēģinājuma-kļūdu” metodi uzzināt viņu vajadzības.

Mūsu visu vajadzību adekvāta, labdabīga un laicīga izpaušana ir ļoti būtiska veiksmīgai komunikācijai un sadarbībai ar citiem un tas palīdz ne tikai mums. Tas palīdz arī citiem, kuri vēlas būt attiecībās un sadarboties. Tāpēc aicinu un iedrošinu padomāt: kas ir viena mana vajadzība, kura jau sen manī urd un es varētu par to sākt runāt tieši un atklāti? Padomā, kādi būs tev ērti vārdi kā tu varēsi šo vajadzību iznest gaismā un izpaust.

Raksta autors: Marta Karlsone,
FranklinCovey Latvia trenere un organizāciju psihologs

Lai regulāri lasītu FranklinCovey bloga rakstus, 
piesakies jaunumu saņemšanai un iesaki šo blogu saviem kolēģiem un draugiem.